Viss sakrājies.

Sērfojot internetā uzdūros random lapai. Manam vecajam blogam. Izdomāju, ka jāieraksta kaut kas, kā nekā jau vairāk par gadu neesmu neko rakstījusi. Manuprāt, katram cilvēkam vajadzētu izkratīt sirdi. Man vislabākā vieta bija šeit. Kāpēc gan atkal neatsākt?

Tā nu tās lietas notiek.
Pat nezinu ar ko iesākt, bet ar kaut ko jau tā doma ir jāsāk, tad nu sākšu ar to, ka katram cilvēkam sanāk satikt cilvēku, kura dēļ tu darītu visu - cīnītos, celtos un kristu par viņu. Tādus draugus man ir laimējies satikt 2. Par kuriem esmu gatava celties un krist un zinu, ka pretim no viņiem es saņemtu to pašu. Lai notiktu kas notikdams. 

Tādu draudzību, tādas attiecības es neapstrīdu, es viņas pieņemu par labām. Es nejautāju kāpēc, es nekad nepieņemtu viņus par pašsaprotamiem. 

Bet nesen (cik nu nesen pusotru gadu atpakaļ) man ienāca dzīvē vēl viens cilvēks, mans mistiskais „vienradzis”. Viņš ir viss ko vien  es varētu vēlēties, viņa dēļ es arī kristu un celtos, cīnītos līdz beigām. 

To es sapratu tikai kādu laiciņu vēlāk. 

Viena problēma. (Kā jau vienmēr kādai problēmai ir jābūt, tā it kā kādu filmu skatītos vai rakstītu scenāriju meksikāņu „ziepenei”).

Problēma ir tāda, ka pretim nezinu vai saņemtu to pašu.

Viņš mani reizēm kaitina, reizēm noved līdz neizsakāmām dusmām, reizēm noved līdz asarām un sāpēm, bet cauri tam visam es tāpat kristu un celtos par viņu.

Es kā vienmēr 7 no rīta pēc kārtējās negulētās nakts kaut ko rakstu, pārdomāju visu. Skatoties saullēktā ar rīta kafijas krūzi rokā domas tik brīvi lido, ko varētu teikt, ko vajadzētu teikt, ko vajadzēja teikt, kā labāk visu nokārtot, bet kad esi situācijā kuru  nevēlējies saskart vajag laiku apdomāt un nomierināt sevi, lai nepateiktu ko lieku, kaut ko, ko vēlāk nāktos nožēlot, ko tādu kas varētu sāpināt manu maģisko „vienradzi”, bet lieta ir tāda, ka ne tikai viņš vienīgais situācijā ir vainīgs. Es arī māku novest cilvēku līdz stresa situācijai, kurā var rasties pārpratumi, nesapratne, dusams un sāpes, pat nemēģinot, nevēloties to darīt, tā vienkārši sanāk.

Cik viegli gan būtu to visu vienkārši izrunāt visu saprast un noskaidrot, bet kad „vienradzis” nevēlas runāt, nevēlas domāt par to ko grib, par to kas ir un ko vēlas, ko tad? Esmu pacietīgākais cilvēks pasaulē, es spēju gaidīt visu un vienmēr, bet pat tagad es jūtu, ka tomēr manai pacietībai arī ir mala, gals, robeža, pēc kuras tā vienkārši beidzas. Tāda sajūta, ka es drīz uzzināšu kaut ko par sevi jaunu. „Kas notiek kad pacietības vairs nav”.