4.26.2013

Bērnudārzs.


Krāpu šo blogu ar dzīvi. Nesanāca man pēdējā laikā neko sarakstīt - pasākumu plānošana, ciemošanās pie krustbērna un vēl neliela paballēšanās, kā arī mācības dod par sevi zināt, bet tagad kad tāds piekusums uznācis un viss sakrājies uz dvēseles tā, ka nu jau iet pāri ir kaut kas jāuzraksta, lai pilnīgi nesajuktu prātā.

Šodien kā vienmēr vēroju cilvēkus kuri savu laimi palaiž garām, nenovērtē to kas ir un dēļ kā? Tikai tāpēc, ka paši nezina ko vēlas, tāpēc, ka vēlas visu, bet tai pat laikā neko. Tas tiešām krīt uz nerviem, bet kāpēc gan man rādīt ar pirkstiem un teikt, ka cilvēki tādi ir, ja es pati šodien esmu tam staigājošs pierādījums. Vienmēr gribēju izvairīties no šādām situācijām, domāju, ka zinu labāk, tak esmu redzējusi visu to no malas simtiem reižu, bet nē, pašai izrādās arī ir jāiziet tam cauri.
Kāpēc vienmēr uzrakstīt visu ir daudz vieglāk nekā vienkārši pateikt? "Tu man patīc" - tik nolāpīti vienkārši vārdi, bet tomēr pār lūpām nenāk tik viegli.
"Man patīk, tas kāds Tu esi". "Man viss patīk". Bet tā vietā, lai kaut ko tik vienkāršu pateiktu atgrūžu, jo tak sāpinās, baidos, ka pretī nepateiks to pašu vai vēl ļaunāk sāks smieties, vai vairs nekad nebūs tā kā bija agrāk, kad varēja vienkārši pasmieties par sīkumiem vai vienkārši tā pat par neko. Gribu tevi ,bet nevēlos visu sarežģīt. Gribu lai Tu zini, bet nevēlos to teikt vai Tev atzīt, jo baidos. Nevēlos atzīt, ka baidos. Gribu, lai Tu pats to ieraugi un sper pirmo soli, bet saprotu, ka ir iespēja, ka Tu gaidi to pašu. Viss ir tik vienkārši ,bet tomēr tik sarežģīti . Kā man pietrūkst to dienu bērnudārzā, kad patiku viens otram varēja izrādīt nobučojot uz vaiga - ieraugi, patīk - buča uz vaiga, bez sarežģījumiem, bez aizspriedumiem, bez smiešanās, bez dīvainībām. Tagad viss ir tik sarežģīti, tie jautājumi sev - vai es viņam patīku, vai viņam ir meitene vai precējies, vai varbūt ir kādu noskatījis jau sev. Tik ļoti sarežģīti. Eh...

No comments:

Post a Comment